close
Pāriet uz saturu

Latgale

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par Latvijas kultūrvēsturisko novadu. Par citām jēdziena Latgale nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Latgale
BERJAYA
Latgales karogs Latgales ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Valstspilsētas: Daugavpils, Jēkabpils (abas daļēji), Rēzekne
Platība: 14 433 km2
Iedzīvotāji (2021): 246 829
Blīvums: 17.1 iedz./km2
Teritoriālās
vienības:
Novadu
centri:
Mājaslapa: lpr.gov.lv

Latgale (latgaliešu: Latgola) ir viena no latviešu vēsturiskajām zemēm.[1] Latgales teritoriālā identitāte izsekojama līdz Jersikas ķēniņa valsts laikiem 12. un 13. gadsimta mijā. Latīņu tekstos saukta par „Letiju” (Lettia), bet senkrievu rakstos par „Lotigolu” (Лотыголa). Pēc 1561. gada Žečpospolitas, vēlāk Krievijas Impērijas varas laikā (1772—1918) apgabals tika dēvēts par „Inflantiju” (poļu: Inflanty, krievu: Инфлянтия). Nosaukumu „Latgale” 1900. gadā no seno „lotigolu” apzīmējuma darināja un ieviesa latgaliešu rakstnieks un politiskais darbinieks Francis Kemps (1876—1953).[2]

Atšķirībā no pārējās Latvijas, kur dominējošā konfesija ir luterisms, Latgalē dominējošā ir Romas katoļu baznīca. Latgali no Sēlijas atdala Daugava, un no Vidzemes — Aiviekste un Pededze. Austrumos Latgale robežojas ar Krievijas Federāciju, dienvidaustrumos ar Baltkrievijas Republiku. Kopējā Latgales platība sastāda 14 547 km2, kas ir 22,52 procenti no visas Latvijas teritorijas.

Raksturīgā Latgales ainava ar augstienēm un ieplakām veidojusies ledāja iedarbībā. Latgales ziemeļu daļā stiepjas Austrumlatvijas zemieņu zona — Austrumlatvijas zemiene un Mudavas zemiene. Latgales dienvidu daļā atrodas Latgales augstiene, Latgales augstākais punkts atrodas 289 m virs jūras līmeņa (Lielais Liepukalns). Latgali kopā ar Augšzemi un Aukštaitijas novadu Lietuvā reizēm sauc par Baltijas Ezerzemi, jo to teritorijā ir vairāk par diviem tūkstošiem ezeru.

Novadā atrodas Augšdaugavas un Daugavas loku aizsargājamie ainavu apvidi.

Latgali raksturo liela dabas un klimatisko apstākļu daudzveidība, kas to atšķir no citiem Latvijas novadiem. Šeit ir izteikti kontinentāls klimats, bargākas ziemas, biezākas sniega segas.

Kultūra

[labot]

Latgales kultūru veidojuši latgaļi un, savstarpēji ietekmējoties, arī vairākas citas etniskās grupas — kriviči un rusi (9.—12. gadsimtā), vācbaltieši (13.—19. gadsimtā), lietuvieši, baltkrievi, poļi, ebreji un krievi (16.—20. gadsimtā).

Latgales kultūras mantojumu pārstāv tādi arhitektūras pieminekļi, kā katedrāles, baznīcas, sabiedriskās ēkas, pilsētu ansambļi, kā arī lauku viensētas, raksturīgās apdzīvotās vietas un kultūrainavas. Latgales kultūras tradīcijas — valoda, tautasdziesmas, dejas, amatniecība (īpaši podniecība) veido nozīmīgu Latvijas kultūras daļu, piemēram, Aglonas bazilika — viens no lielākajiem Baltijas katolicisma centriem, kas katru gadu pulcē daudzus tūkstošus svētceļnieku, un savā ziņā tā uzskatāma par Latvijas garīgo un reliģisko centru.[3] Pateicoties stiprām reliģiskām tradīcijām, daudzas baznīcas ir labi saglabātas un uzturētas, tāpat arī daudzi mākslas objekti, pārsvarā ikonas un krucifiksi.

Latgales kultūras mantojuma sarakstā ir iekļauti vairāk nekā 600 dažādi objekti: pilis, muižu ansambļi, baznīcas, zemnieku sētas, pilsētu teritorijas. Gandrīz puse no tiem ir valsts nozīmes pieminekļi.

Latgalē ir saglabājušies arī daudzi veci muižu un parku kompleksi, kas dibināti vēl 18. un 19. gadsimtā. Vēl aizvien ir skatāmi sienu gleznojumi Krāslavā, Preiļos un Kameņecā; muižu ansambļi ar kalpu mājām, zirgu staļļiem, klētīm. Daudzviet vēl saglabājušies parki un apstādījumi, dīķi ar salām un zvērudārzi. Lielākā arheoloģisko objektu daļa (pilskalni, kulta vietas un senās apbedījumu vietas) ir izvietotas Latgales augstienes centrālajā daļā un gar Daugavu.

Tautas jeb kultūras nami ir nozīmīgas iedzīvotāju pulcēšanās, dažādu brīvā laika pavadīšanas un radošo aktivitāšu norises vietas, tie ir galvenie vietēju un reģionālas nozīmes kultūras pasākumu — koncertu, sarīkojumu, festivālu — ierosinātāji, koordinatori un īstenotāji.

Vēsture

[labot]
Pamatraksts: Latgales vēsture
BERJAYA
Latgaļu valstiskie un teritoriālie veidojumi 9.—13. gadsimtā pēc dažādām vēstures kartēm
BERJAYA
Livonijas hercogistes Latgales daļa (Livonia polonica) 1730. gada kartē.
BERJAYA
Latgales karte ar vāciskajiem vietvārdiem (1908).
BERJAYA
Latgales karte ar poliskajiem vietvārdiem (pēc 1905).

Līdz 12. gadsimta beigām mūsdienu Latgalē un Vidzemes austrumu daļā bija vairāki letgaļu valstiskie veidojumi. Abās Daugavas pusēs atradās Kokneses un Jersikas ķēniņvalstis, kuru valdījumi dienvidos robežojās ar sēļu un lietuviešu zemēm. Jersikai, kas vācu hronikās dēvēta par Letiju, bija savas pavalstis (Asote, Alene, Autine, Cesvaine, Gerdene, Lepene, Mārciena, Negeste, Varka u.c.), kas ziemeļos robežojās ar letgaļu Tālavas un Atzeles zemēm. Senkrievu hronikā minētā Lotigolas zeme bija Jersikas valsts austrumu daļa, kas iestiepās arī mūsdienu Baltkrievijas un Krievijas teritorijā.

1209. gadā, izmantodams par ieganstu Jersikas ķēniņa savienību ar lietuviešiem, kas atkārtoti siroja letgaļu un igauņu zemēs, bīskaps Alberts kopā Zobenbrāļu ordeņa brāļiem sasauca lielu kristīto līvu un letgaļu karaspēku un iekaroja Jersikas pilsētu. Pats ķēniņš patvērās savā Dignājas pilī otrpus Daugavai. 1209. gada rudenī Jersikas ķēniņu Visvaldi piespieda kļūt par bīskapa Alberta vasali, par ķīlu izmantojot viņa sagūstīto sievu. Svinīgā ceremonija notika Pētera baznīcas laukumā Rīgā citu bīskapa Alberta pavalstnieku klātbūtnē. Trīs daļas no Jersikas valsts Visvaldis saņēma atpakaļ par lēni, bet jau iepriekš krustnešu pusē pārgājušās Autines un Cesvaines pavalstis palika bīskapa rīcībā.

Kopš 1561. gada Latgale ietilpa Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā esošās Pārdaugavas Livonijas hercogistes austrumu daļa, vēlāk Polijas—Lietuvas kopvalsts Inflantijas vaivadija (jeb t.s. Poļu Vidzeme). Administratīvi bija iedalīta 4 traktos: Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Viļakas.

Pēc 1. Polijas dalīšanas 1772. gadā Latgali pievienoja sev Krievijas Impērija, administratīvi iekļaujot Pleskavas guberņā kā Daugavas provinci, kas tika sadalīta 3 apriņķos: Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas (Rēzeknes apriņķis laikā no 1797. līdz 1802. gadam nepastāvēja, sadalīts starp Daugavpils un Ludzas apriņķiem). 1796. gadā Latgali iekļāva Polockas vietniecībā, bet pēc vietniecības likvidēšanas Latgali iekļāva Baltkrievijas guberņā (ko izveidoja no likvidētajām Polockas un Mogiļevas vietniecībām). No 1802. gada līdz 1917. gadam Latgale ietilpa Vitebskas guberņā. 1917. gada 14. decembrī Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķus atdalīja no Vitebskas guberņas un pievienoja Vidzemes guberņai.

1918. gadā, nodibinoties Latvijas Republikai, Latgale tika pasludināta par jaunajai valstij piederošu teritoriju un 1919.—1920. gados Latvijas Neatkarības kara laikā, padzenot lieliniekus, Latgali pievienoja pārējai Latvijai.

Ģeogrāfija

[labot]

Latviešu konversācijas vārdnīca 1933. gadā Latgales ģeogrāfiju aprakstīja šādi: “Tie ir Malienas līdzenums un Malienas platforma, kas kopā ieņem Latvijas valsts austrumu malu jeb Malienu, kur runā ɡalvenā kārtā augšzemnieku izloksni. Malienas līdzenums sniedzas pāri Latvijas valsts teritorijai no Lietavas robežām ap Aknīsti, pār Daugavu uz Lubānu un valsts ziemeļaustrumu stūri, Jaunlatgales apriņķī Malienas platforma paceļas dienvidaustrumos no šī līdzenuma, un tās lielākā daļa ietilpst Latgalē, mazākā Ilūkstes apriņķī kā Augšzemes augstiene. Malienas līdzenumā vietām sastopamas māla iegulas, bet visvairāk zemes virskārtu sedz smilts, kas, ledājam kūstot un atkāpjoties, nogulusi liela ezera dibenā, kurš uz laiku apklājis bijušā ledāja gultni. Zemes virsa Malienas līdzenuma Latgales daļā lielākoties līdzena, ar lēzenu slīpumu uz Daugavu un Lubānas ezeru, kas ir bijušā lielā ezera atliekas un apklāj visai seklas lēzenas ieplakas zemāko daļu. Cilvēku nometnes un kultūras zemes gabali lielākoties upju tuvumā un uz pauguriņiem, kur drenāžas apstākļi labāki. Labvēlīgs izņēmums ir Krustpils-Ļaudonas gala morēnu strēķis, kas šķērso Latgales līdzenuma dienvidrietumu stūri. Malienas līdzenuma ziemeļaustrumu daļa lielākoties ietilpst Jaunlatgales apriņķī, kur līdzena vai nedaudz viļņaina virsa, kas ap Daugavas (Aiviekstes) — Veļikajas ūdensšķirtni sasniedz 130 m virs jūras līmeņa, atsevišķos morēnu pauguros arī vairāk. Zeme lielākoties smilšaina, notekas apstākļi sevišķi nelabvēlīgi ap ūdensšķirtnēm: tur plaši purvi un meži. Malienas līdzenuma daļā, kas ietilpst Ludzas apriņķī, gar valsts robežu purvains, reti apdzīvots mežs uz smilts zemes.

Latgales platforma ir tās vērtīgākā dabiskā sastāvdaļa un galvenā dzīvojamā telpa, kam Latvijas valsts robežās puslīdz kārtna piecstūra apveids. Vienu tā malu sastāda valsts robeža no Zilupes līdz Daugavai, otru Daugava no valsts robežas līdz Daugavpilij. Pārējās malās platforma sastopas ar Malienas līdzenumu aptuveni pa Daugavpils-Preiļu-Viļēnu-Kārsavas-Zilupes līnijām. Zemes virskārta pēc formām un sastāva ir tipisks diluvija ledāju krāvums. Platformas virsa lielākoties starp 140 un 180 m virs jūras līmeņa, bet atsevišķas pauguru grupas pārsniedz 200 m. Vislielākais augstums gala morēnu krāvumā, kas apskauj Rēznas ezera ieplaku pusloka veidā no austrumiem gar dienvidu malu līdz rietumiem. Starp pauguriem ievērojamākais ir Lielais Liepu jeb Dzierkaļu kalns, dienvidos no Rēznas ezera (289 m). Gala morēnu pauguru starpās samērā dziļas iedobes, kuru dibenā nelieli ezeriņi vai purvi, kam dažkārt nav notekas. Zemes virsa platformā vēl lielā mērā uzglabājusi glaciālo formu pirmatnējību — augstākus vai zemākus, stāvākus vai lēzenākus, plakanākus vai šaurākus gala- un pamatmorēnu vaļņus un kupolus. To starpas apaļas, garenas vai žuburainas iedobes, kuru dibena ezeri ir visraksturīgākie ģeogrāfiskie objekti Latgales platformā. Tie daiļo Latgales ainavu, sasita vērotāja skatu un novērš to no iedzīvotāju nabadzīgajām mītnēm — ciemiem un viensētām, kas grupējas uz atmežotiem reljefa viļņiem ezeru starpās. Sevišķi daudz ezeru ir Latgales platformas dienvidu pusē Dubnas un citu Daugavas pieteku augšgala apvidū, ko aptver trijstūra līnija Indra-Preiļi-Bukmuiža. Lielākie no tiem ir Sivera, Rušānu un Ješezers. Vietām ezeri sakārtoti ciešās virknēs, kas velkas no dienvidiem uz ziemeļiem. Ciešākos ezeru mezglos no augstākiem gala morēnu pauguriem var aplūkot lieliskas, plašas ezeru ainavas, kādu citur Latvijā nav. Labākais augstums to aplūkošanai ir Saules kalns (211 m). Diezgan daudz ezeru ir arī Latgales platformas ziemeļaustrumu daļā, no tiem lielākie ir Cirma, Ludzas un Nirzas ezeri. Platformas vidus daļā gala morēnu loka iekšpusē ir Rēznas ezers.”[4]

Iedzīvotāji

[labot]
Latgales iedzīvotāji pēc etniskajām grupām (2011) [5]
Tautība Procenti
Latvieši
  
 46.0%
Krievi
  
 38.9%
Poļi
  
 6.8%
Baltkrievi
  
 4.9%
Ukraiņi
  
 1.3%
Lietuvieši
  
 0.6%
Citi
  
 1.5%

Latgales iedzīvotāji (1897—2025)

[labot]
gadsiedz.skaitslatviešikrievibaltkrieviukraiņipoļilietuviešiebrejitatārivāciešičigāniigauņiun citi
1897.501 623253 79277 96766 44826030 972132963 8515765047346612423
1920.497 350263 89365 11657 545nez.27 990113530 055nez.764nez.27450 578
1925.539 682307 291142 52628 624nez.25 564117231 760nez.995nez.4501300
1930.541 127307 838148 51522 306nez.29 69895328 704nez.1037nez.3951681
1935.567 164347 751153 97613 919nez.19 53492527 974nez.892nez.4571736
1989.425 249177 134181 16526 112843823 5552134190045644912611732472
2000.388 207176 537153 08821 780580024 089190392631136213831091919
2011.301 593142 998115 38814 413382518 9841540nez.nez.nez.nez.nez.4445
2025.239 362111 43284 28511 114394614 9741205192nez.nez.9145411 246
  • (1897—2025) Latgales iedzīvotāju skaits tās kultūrvēsturiskajā teritorijā.

Teritorija

[labot]
BERJAYA
Latgale kā viena no trim Latvijas daļām 1920. gada kartē (V. Krūmiņš, 1920)
BERJAYA
Latgale Latvijas pašvaldību kartē (1938)[6]

Līdz 1947. gada reformai

[labot]

Līdz 1947. gada 16. oktobra administratīvi teritoriālajai reformai Latgali veidoja Daugavpils apriņķis, Rēzeknes apriņķis, Ludzas apriņķis un Abrenes apriņķis (līdz 1938. gadam — Jaunlatgales apriņķis; pēc Abrenes atdalīšanas, kopš 1945. gada 11. oktobra — Viļakas apriņķis), kuru ārējās robežas arī veidoja Latgales vēlēšanu apgabala robežu.

Pēc 2008. gada reformas

[labot]
BERJAYA
Latgales vēlēšanu apgabals (2011)
BERJAYA
Latgales kultūrvēsturiskais novads (zilā krāsā) un pilsētas (2009)

Pēc 2008. gada 18. decembrī Saeimā pieņemtā „LR Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma” Latgales vēlēšanu apgabalā atradās 19 novadi un 2 republikas pilsētas:

Pēc 2021. gada reformas

[labot]
Pamatraksts: Latviešu vēsturisko zemju likums

Pēc 2021. gada administratīvi teritoriālās reformas un Latviešu vēsturisko zemju likuma pieņemšanas otrajā lasījumā Latgalei kā latviešu vēsturiskajai zemei pieder:

Karogs

[labot]
Pamatraksts: Latgales karogs

2023. gada 19. aprīlī Valsts prezidents Egils Levits, ņemot vērā Valsts heraldikas komisijas atzinumu, apstiprināja oficiālo Latgales karogu.

Latviešu vēsturiskās zemes Latgales karoga apraksts:[7]

  1. Latviešu vēsturiskās zemes Latgales karogs ir tumši zils ar baltu horizontālu svītru.
  2. Latviešu vēsturiskās zemes Latgales karoga tumšizilbalttumšizilo svītru attiecība ir 2: 1 :2.
  3. Latviešu vēsturiskās zemes Latgales karoga platuma un garuma attiecība ir 1 :2.
  4. Latviešu vēsturiskās zemes Latgales karoga tumšizilbalttumšizilo svītru attiecība, kā arī karoga platuma un garuma attiecība neatkarīgi no karoga izmēriem atbilst norādītajam paraugam.
  5. Latviešu vēsturiskās zemes Latgales karoga tumši zilā krāsa atbilst Pantone 295 C krāsas kodam.

Pirms tam kā Latgales karogu neoficiāli lietoja latgaliešu karogu ar zilibaltizilajām joslām un kronētu grifu uz sarkana ģerboņa formas.[8]

Skatīt arī

[labot]

Atsauces

[labot]
  1. ↑ Latviešu vēsturisko zemju likums titania.saeima.lv
  2. ↑ Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti līdz 1800. gadam. — Zvaigzne: Rīga, 1992., 207. lpp.
  3. ↑ «Aglona un Aglonas bazilika». Latvijas oficiālais tūrisma portāls. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 16. Janvāris. Skatīts: 2012. gada 29. janvārī.
  4. ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. X. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 120 113-120 123. sleja.
  5. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 5. decembrī. Skatīts: 2018. gada 21. augustā.
  6. ↑ P.Mucenieks. Latvijas pašvaldību iekārta, Rīga 1938.
  7. ↑ Par latviešu vēsturiskās zemes Latgales karogu Valsts prezidenta Egila Levita 2023. gada 19. aprīļa rīkojums Nr. 1
  8. ↑ Valsts prezidents apstiprinājis Latgales karogu lsm.lv 2023. gada 21. aprīlī

Ārējās saites

[labot]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Latgale&oldid=4468682"