Nelsons Mandela

Nelsons Mandela Nelson Mandela
Nelsons Mandela 1994. gadā
Dienvidāfrikas prezidents
Amatā 1994. gada 10. maijs — 1999. gada 14. jūnijs
Priekštecis	Frederiks Vilems de Klerks
Pēctecis	Tabo Mbeki
Āfrikas Nacionālā kongresa prezidents
Amatā 1991. gada 7. jūlijs — 1997. gada 20. decembris
Priekštecis	Olivers Tambo
Pēctecis	Tabo Mbeki
Nepievienošanās kustības ģenerālsekretārs
Amatā 1998. gada 2. septembris — 1999. gada 14. jūnijs
Priekštecis	Andress Pastrana Arango
Pēctecis	Tabo Mbeki
Dzimšanas dati	1918. gada 18. jūlijā Mvezo, Dienvidāfrikas Savienība (tagad Dienvidāfrika)
Miršanas dati	2013. gada 5. decembrī (95 gadu vecumā) Johannesburga, Dienvidāfrika
Politiskā partija	Āfrikas Nacionālais kongress
Dzīvesbiedrs(-e)	Evelīna Ntoko Mase (1944—1957) Vinnija Madikizela (1957—1996) Grasa Mašela (no 1998)
Bērni	6
Paraksts

Nelsons Holišlašla Mandela (isiķhosā: Nelson Rolihlahla Mandela, izrunā: /xoˈliːɬaɬa manˈdeːla/; dzimis 1918. gada 18. jūlijā, miris 2013. gada 5. decembrī) bija Dienvidāfrikas politiķis, jurists un cilvēktiesību aizstāvis, kā arī viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta politiskās transformācijas simboliem. Viņš bija ilggadējs Āfrikas Nacionālā kongresa (ANC) pārstāvis un plaši pazīstams kā antiaparteīda kustības līderis, kura politiskā darbība cieši saistīta ar Dienvidāfrikas pāreju no rasu segregācijas režīma uz demokrātisku, iekļaujošu valsts pārvaldi. Mandelas loma aparteīda režīma izbeigšanā bija izšķiroša. Iestājoties pret sistemātisku rasu nevienlīdzību, viņš tika notiesāts un pavadīja 27 gadus ieslodzījumā. Pēc atbrīvošanas 1990. gadā Mandela kļuva par centrālo figūru politiskajās sarunās ar valdību, tostarp ar toreizējo Dienvidāfrikas prezidentu Frederiku Vilemu de Klerku, kas noveda pie aparteīda likumdošanas izbeigšanas, politisko tiesību paplašināšanas un brīvu, daudzpartiju vēlēšanu rīkošanas. Par ieguldījumu miermīlīgas pārejas nodrošināšanā Mandela un de Klerks 1993. gadā kopīgi saņēma Nobela miera prēmiju.

Pēc 1994. gada pirmajām vispārējām demokrātiskajām vēlēšanām Dienvidāfrikā Mandela tika inaugurēts par valsts pirmo demokrātiski ievēlēto prezidentu un amatā bija līdz 1999. gadam. Viņa prezidentūra noritēja kritiskā pārejas posmā, uzsverot nacionālā izlīguma, tiesiskuma un institucionālās stabilitātes nozīmi. Patiesības un samierināšanās komisija (TRC) tika izveidota ar 1995. gada Promotion of National Unity and Reconciliation Act, un tā Mandelas prezidentūras laikā sāka darbu 1996. gadā, kļūstot par centrālu pārejas taisnīguma un izlīguma instrumentu. Starptautiskajā arēnā Mandela nostiprināja reputāciju kā globāla autoritāte demokrātijas, izlīguma un cilvēktiesību jautājumos, būtiski veicinot Dienvidāfrikas reintegrāciju pasaules sabiedrībā un atstājot paliekošu mantojumu mūsdienu vēsturē.

Vārds, izcelsme un agrīnā dzīve

Dienvidāfrikā Mandelu dēvēja par Madibu, kas ir Mandelas klana vecāko goda nosaukums.

Politiskās darbības sākums

Mandela 1937. gadā

Nelsona Mandelas politiskā darbība aizsākās 1940. gados pēc viņa pārcelšanās uz Johannesburgu (1941), kur studiju un darba vidē viņš arvien aktīvāk iesaistījās politiskajās diskusijās un pretestības aktivitātēs pret rasu segregācijas un baltās minoritātes varas institucionālo kārtību. Avoti norāda, ka viņš kļuva arvien politiski iesaistītāks no 1942. gada. Tieši šajā vidē Mandela pārgāja no individuālas neapmierinātības ar rasu nevienlīdzību uz organizētu politisko darbību. Avotos sastopamas nelielas nianses par viņa formālo pievienošanos Āfrikas Nacionālajam kongresam (ANC) — daļa biogrāfisko kopsavilkumu min 1943. gadu, taču Nelsona Mandelas fonds un plaši lietotā historiogrāfiskā versija norāda, ka Mandela ANC oficiāli iestājās 1944. gadā, saistot šo soli ar Jaunatnes līgas dibināšanu. 1944. gadā Mandela kļuva par vienu no ANC Jaunatnes līgas (ANC Youth League, ANCYL) dibinātājiem kopā ar tādiem līdzgaitniekiem kā Valteru Sisulu un Oliveru Tambo. Būtiska idejiska loma līgas izveidē bija arī Antonam Lembedem, ANCYL pirmajam prezidentam. Jaunatnes līga tika veidota kā jaunās paaudzes iniciatīva ANC reformēšanai un aktivizēšanai, kritizējot organizācijas līdzšinējo piesardzīgo, uz petīcijām un delegācijām balstīto pieeju. Tās idejiskajā kodolā bija uzsvars uz masu mobilizāciju, pilsonisko nepakļaušanos, nesadarbošanos un afrikāņu politisko pašnoteikšanos, kas pēckara periodā būtiski veicināja ANC politikas radikalizāciju.

1940. gadu vidū Mandelas politiskā un ideoloģiskā domāšana kļuva arvien dinamiskāka un daudzslāņaināka. Sākotnēji viņu spēcīgi ietekmēja nacionālisma idejas, īpaši Lembedes formulētais “afrikāņu nacionālisma” variants, kas ANCYL aprindās tika uztverts kā pamats aktīvākai un prasīgākai pretošanās stratēģijai. Vienlaikus Mandela savās studijās un aktīvismā nonāca saskarē arī ar liberāliem un kreisi noskaņotiem, tostarp komunistiskiem domubiedriem, kas paplašināja viņa skatījumu, iekļaujot sociālā taisnīguma, nediskriminācijas un demokrātijas principus. Pieaugot aparteīda represijām, Mandela arvien kritiskāk vērtēja vienīgi miermīlīgu pretestības formu efektivitāti, kas vēlāk noveda pie politiskās radikalizācijas un atbalsta stingrākām cīņas metodēm. Šīs idejiskās līnijas institucionālu nostiprināšanu ANC ietvaros bieži saista ar 1949. gada ANC Darbības programmu (ANC Programme of Action), kuru iedvesmoja Jaunatnes līga un kas tika pieņemta kā organizācijas oficiālā politika. Programma paredzēja tādus politiskās cīņas līdzekļus kā boikotus, streikus, pilsoņu nepakļaušanos un nesadarbošanos, iezīmējot ANC pāreju uz daudz aktīvāku pretošanās stratēģiju. Šis agrīnais politiskās darbības posms noteica Nelsona Mandelas turpmāko lomu kā vienam no nozīmīgākajiem Dienvidāfrikas atbrīvošanās kustības līderiem.

Cīņa pret aparteīdu

Nevardarbīgā pretošanās

Nelsona Mandelas politiskās darbības sākumposmā nevardarbīga pretošanās bija viņa galvenā stratēģija cīņā pret aparteīda sistēmu Dienvidāfrikā. Darbojoties Āfrikas Nacionālā kongresa (ANC) rindās, Nelsons Mandela aktīvi iesaistījās masu politiskajā mobilizācijā, piedaloties protestu, boikotu, streiku un pilsoņu nepakļaušanās akciju organizēšanā. Šī pieeja 1950. gados tika institucionāli nostiprināta ANC stratēģijā, organizācijai pārorientējoties no ierobežotām petīciju un delegāciju metodēm uz plašām masu akcijām kā galveno politiskās cīņas instrumentu. Viens no nozīmīgākajiem šī perioda notikumiem bija 1952. gada Defiance Campaign (pilsoniskās nepakļaušanās kampaņa pret diskriminējošiem likumiem), kuras mērķis bija apzināti pārkāpt aparteīda likumdošanu, lai publiski demonstrētu tās netaisnīgumu un mobilizētu plašas sabiedrības grupas politiskai rīcībai. Šajā kampaņā Mandela ieņēma centrālu lomu, tiekot izraudzīts par National Volunteer-in-Chief (nacionālo brīvprātīgo vadītāju), koordinējot protestu dalībnieku darbību visā valstī. Defiance Campaign kļuva par līdz tam plašāko koordinēto nevardarbīgās pretošanās akciju Dienvidāfrikā un būtiski palielināja ANC politisko ietekmi.

Mandelas nevardarbīgā stratēģija bija balstīta gan ANC iekšējās diskusijās par masu politikas efektivitāti, gan plašākās starptautiskās pilsoņu nepakļaušanās tradīcijās. Vēsturnieki un institucionālie avoti īpaši uzsver Mahātmas Gandija ideju ietekmi, tostarp satyagraha un nevardarbības principus, kas Dienvidāfrikā bija pazīstami jau kopš 20. gadsimta sākuma un periodiski tika interpretēti arī ANC aprindās. Mandela uzskatīja, ka morālais spiediens, plaša sabiedrības līdzdalība un starptautiskās sabiedrības uzmanības piesaiste var piespiest aparteīda režīmu piekāpties politiskām reformām. Tomēr 1950. gadu otrajā pusē nevardarbīgās pretošanās iespējas arvien vairāk ierobežoja pastiprinātas valsts represijas, politisko organizāciju aizliegšana, aresti un vardarbība pret protestētājiem. Šie apstākļi pakāpeniski lika Mandelam un citiem ANC līderiem kritiski pārvērtēt tikai nevardarbīgas cīņas efektivitāti, radot priekšnoteikumus vēlākai stratēģiskai pārorientācijai, taču agrīnais nevardarbīgās pretošanās posms saglabāja būtisku nozīmi viņa politiskajā biogrāfijā un Dienvidāfrikas atbrīvošanās kustības vēsturē.

Bruņotā pretošanās

Pēc Šārpvillas slaktiņa 1960. gadā, tam sekojošā ārkārtas stāvokļa ieviešanas un Āfrikas Nacionālā kongresa (ANC) aizliegšanas Nelsons Mandela un ANC vadība nonāca pie secinājuma, ka ar vienīgi legālām un nevardarbīgām metodēm vairs nav iespējams efektīvi pretoties aparteīda režīma vardarbībai un politiskās telpas slēgšanai. Mandela vēlāk šo stratēģisko pavērsienu pamatoja kā piespiedu izvēli, kas izrietēja no valsts represijām un sistemātiskas opozīcijas apspiešanas, nevis kā ideoloģisku atteikšanos no nevardarbības principiem. Šajā kontekstā 1961. gadā tika izveidota Umkhonto we Sizwe (“Nācijas šķēps”) — ANC bruņotais spārns. Mandela bija viens no tā izveides iniciatoriem, un saskaņā ar Nelsona Mandelas fonda sniegto informāciju viņš kļuva par Umkhonto we Sizwe pirmo virspavēlnieku (first commander-in-chief). Organizācija publiski uzsāka savu darbību 1961. gada 16. decembrī ar koordinētu sabotāžas akciju sēriju, kas iezīmēja jaunu posmu cīņā pret aparteīdu.

Umkhonto we Sizwe sākotnējā stratēģija balstījās galvenokārt uz sabotāžu, vēršoties pret valdības infrastruktūru, administratīvajiem objektiem un aparteīda varas simboliem, vienlaikus apzināti cenšoties izvairīties no civiliedzīvotāju upuriem. ANC arhīvu materiālos uzsvērts, ka kadriem tika dotas stingras instrukcijas nepieļaut dzīvību zaudēšanu; par tipiskiem mērķiem minētas valdības instalācijas, elektrotīkli un elektrolīnijas, kā arī tā dēvētās pass offices (iedzīvotāju pārvietošanās kontroles iestādes). Šīs kampaņas mērķis bija vājināt aparteīda valsts funkcionēšanu, radīt politisku un ekonomisku spiedienu un piesaistīt starptautisku uzmanību Dienvidāfrikas situācijai. Bruņotās pretošanās uzsākšana noveda pie pastiprinātas valsts drošības dienestu rīcības, kas kulminēja ar Mandelas arestu un notiesāšanu. Vienlaikus šis pavērsiens nostiprināja viņa statusu kā centrālu figūru cīņā pret aparteīdu gan Dienvidāfrikā, gan starptautiskajā sabiedrībā, uzsverot, ka bruņotā cīņa tika uztverta kā pēdējais līdzeklis apstākļos, kad miermīlīga politiskā darbība bija padarīta neiespējama.

Apcietināšana un Rivonijas prāva

Nelsons Mandela tika apcietināts 1962. gada 5. augustā pēc ilgstošas slepenas darbības perioda, kura laikā viņš koordinēja politisko un organizatorisko pretestību aparteīda režīmam un uzturēja sakarus ar antiaparteīda kustības struktūrām gan Dienvidāfrikā, gan ārvalstīs. Pēc arestā Mandelam tika izvirzītas apsūdzības par nelikumīgu valsts atstāšanu un kūdīšanu uz nelikumīgu streiku. 1962. gada novembrī tiesa viņu atzina par vainīgu un piesprieda kopumā piecu gadu brīvības atņemšanu. Kamēr Mandela izcieta šo sodu, drošības dienestu izmeklēšana atklāja daudz plašāku pagrīdes kustības tīklu. Izšķirošs pavērsiens notika 1963. gada jūlijā, kad policija veica reidu Liliesleaf Farm Rivonijā, kur tika atrasti dokumenti un citi materiāli, kas saistīti ar Umkhonto we Sizwe (ANC bruņotā spārna) darbību. Šie atradumi kļuva par pamatu jaunu, daudz smagāku apsūdzību izvirzīšanai pret Mandelu un citiem vadošajiem antiaparteīda kustības pārstāvjiem.

1963.–1964. gadā Pretorijā notika tā dēvētā Rivonijas prāva, kas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem politiskajiem tiesas procesiem Dienvidāfrikas vēsturē. Tajā Mandela kopā ar vairākiem citiem ANC un Umkhonto we Sizwe līderiem tika apsūdzēts sabotāžā, sazvērestībā gāzt valdību un citās darbībās, kuras prokuratūra raksturoja kā draudus valsts drošībai. Tiesas process norisinājās pastiprinātas starptautiskās uzmanības apstākļos un kļuva par spilgtu simbolu aparteīda režīma represīvajai dabai. Prāvas laikā, 1964. gada 20. aprīlī, Mandela sniedza savu slaveno uzrunu tiesā, kas vēsturē iegājusi ar nosaukumu I Am Prepared to Die. Tajā viņš izklāstīja cīņas pret aparteīdu motīvus, aizstāvēja gan nevardarbīgas, gan bruņotas pretošanās nepieciešamību apstākļos, kad politiskā darbība bija apspiesta, un uzsvēra ideālu par demokrātisku un rasu ziņā vienlīdzīgu sabiedrību, par kuru viņš bija gatavs ziedot savu dzīvību.

Rivonijas prāva noslēdzās 1964. gada 12. jūnijā ar spriedumu, ar kuru Mandela un vairāki līdzapsūdzētie tika notiesāti uz mūža ieslodzījumu (galvenokārt par sabotāžu). Šis spriedums nostiprināja Mandelas statusu kā globālu pretošanās simbolu un vēl vairāk pievērsa starptautiskās sabiedrības uzmanību aparteīda politikai un cilvēktiesību pārkāpumiem Dienvidāfrikā.

Ieslodzījuma gadi

Padomju Savienībā izdota pastmarka, kas veltīta Nelsonam Mandelam (1988)

Mandela cietumā pavadīja 27 gadus, daudzus no tiem Robenas salā.

Atbrīvošana un sarunas

Pēc atbrīvošanas no cietuma 1990. gada 11. februārī Mandela vadīja savu partiju sarunās, kas noveda pie vairāku rasu demokrātijas 1994. gadā.

Apbalvojumi un atzinības

Savas dzīves laikā Mandela saņēma vairāk kā 250 apbalvojumu, tai skaitā Nobela miera prēmiju 1993. gadā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Nelsons Mandela.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Nelsona Mandelas biogrāfija Nobela prēmijas mājaslapā (angliski)

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Frederiks Vilems de Klerks	Dienvidāfrikas prezidents 1994 — 1999	Pēctecis: Tabo Mbeki
Priekštecis: Olivers Tambo	Āfrikas Nacionālā kongresa prezidents 1991 — 1997	Pēctecis: Tabo Mbeki
Priekštecis: Andress Pastrana Arango	Nepievienošanās kustības ģenerālsekretārs 1998 — 1999	Pēctecis: Tabo Mbeki
Apbalvojumi
Priekštecis: Rigoverta Menču	Nobela miera prēmija 1993 kopā ar Frederiku Vilemu de Klerku	Pēctecis: Šimons Peress Ichaks Rabins Jāsirs Arafāts