Filozofs

Divi no ievērojamākajiem filozofiem — Platons un Aristotelis

Filozofijas un septiņu brīvo mākslu alegorija no Hortus Deliciarum

Filozofs (sengrieķu: φιλόσοφος), sieviešu dzimtē — filozofe, ir filozofijas speciālists. Filozofi bieži tiek iedalīti pēc pārstāvētās filozofijas skolas vai kustības. Filozofu svētie aizstāvji ir Svētā Katrīna, Alberts Lielais, Justīns Moceklis un Akvīnas Toms.

Termins "filozofs" ir senāks par terminu "filozofija" un sākotnēji tika lietots, lai apzīmētu izglītotu cilvēku vispār. Nozīmē, kādā to lietoja senatnē, to pirmo reizi pielietoja sengrieķu filozofs Pitagors.

Filozofija kā disciplīna pēta eksistences, zināšanu, patiesības, ētikas, estētikas un loģikas jautājumus. Filozofi cenšas izprast pasaules būtību, cilvēka vietu tajā un domāšanas principus.

Ievērojamākie apbalvojumi, kurus var saņemt filozofi, ir Kioto balva mākslā vai filozofijā, Rolfa Šoka prēmija, Avicennas balva un Berggrēna prēmija.

Termina izcelsme

Termins filozofs radās Senajā Grieķijā 6. gadsimtā p.m.ē. Saskaņā ar tradīciju to pirmo reizi lietoja Pitagors. Viņš atteicās sevi saukt par “gudro” (σοφός — sophos) un tā vietā izmantoja apzīmējumu “filozofs”, uzsverot, ka cilvēks var tikai tiekties pēc gudrības, bet ne pilnībā to sasniegt.

Senajā Grieķijā sākotnēji ar vārdu “filozofs” apzīmēja izglītotu un domājošu cilvēku vispār, nevis konkrētas disciplīnas speciālistu. Tikai vēlāk, attīstoties filozofijai kā atsevišķai zinātnes nozarei, šis termins ieguva mūsdienu nozīmi — cilvēks, kas profesionāli nodarbojas ar filozofiju.

Klasiskajā periodā (5.–4. gadsimts p.m.ē.) tādi domātāji kā Sokrāts, Platons un Aristotelis nostiprināja filozofa kā patiesības meklētāja un kritiskā domātāja lomu.

Viduslaikos filozofa jēdziens bieži tika saistīts ar teoloģiju, savukārt jaunajos laikos tas kļuva par neatkarīgu intelektuālās darbības apzīmējumu.

Filozofija

Filozofija radās senajā Grieķijā 6. gadsimtā p.m.ē., kur tā attīstījās līdz ar tādiem domātājiem kā Sokrats, Platons un Aristotelis. Paralēli filozofiskās tradīcijas veidojās arī Senajā Indijā un Senajā Ķīnā.

Viduslaikos filozofija cieši saistījās ar reliģiju, īpaši kristietību un islāmu. Jaunajos laikos filozofija attīstījās kā patstāvīga zinātne, pievēršoties zināšanu teorijai un dabas izpētei.

Galvenās filozofijas nozares ir:

• Metafizika — pēta realitātes būtību

• Epistemoloģija — pēta zināšanas un to izcelsmi

• Ētika — pēta morāli un rīcību

• Loģika — pēta domāšanas likumus

• Estētika — pēta skaistumu un mākslu  

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Filozofs.